Sabīne Šnē

Partner, Parasite

2022

A solo show at Kim? Contemporary Art Centre.

Curator: Zane Onckule

Mixed media installation (vinyl prints, printed digital drawings, 3D animations, sounds).





A remix of being/existence:

 

The genesis of new world systems starts with breaking away from a real or imagined darkness. Like cracking an egg. Or like the Big Bang, in which the universe materializes out of a tiny, ultra-dense object in a split second. The mythic emptiness out of which Gaia, the Earth personified, arose, generating several offspring, heaven and time included. Thereafter came darkness and light, day and night, good and evil. Flora and fauna were antecedent to man. In some sources the Earth is a huge disk floating in the world-sea, inhabited by different mothers. In Latvian mythology there is the Earth Mother, Forest Mother, Field Mother, Sea Mother, Wind Mother, Fire Mother, Milk Mother, and Ghost Mother. In archaic cosmologies, the fertility of women and the soil was the basis for tlife, which manifested in the form of a return to the lap of “mother earth” upon burial.

 

Meanwhile, in the context of the early modern period, Francis Bacon, a forefather of modern science, advocated conquering the earth and solving its mysteries. His rhetoric used phrases from the trials of supposed witches and wizards—the so-called “witch hunts”. The 18th-century arch-explorer Alexander von Humboldt, however, considered the Earth to be a thoroughly interconnected place, in which humans are allotted as great a role as other living beings and inorganic matter.

 

In 1979, scientist and writer James Lovelock proposed a theory about life, calling it the Gaia hypothesis or Gaia principle in reference to the divinity of the Earth. The planet is understood to be a self-regulating, excellent, epic unit that functions and provides life with suitable living conditions, thanks to the behavior of and interaction between highly diverse organisms. Despite the fact that this idea, conceived as part of the New Age movement, was met with criticism, notable scientist (and empirically motivated evolutionary theorist) Lynn Margulis adopted it.

 

Lovelock was well-versed in bacteriology, seeing bacteria as pathogens that caused disease. He had never before imagined bacteria as the framework for an infrastructure upon which the world is based. Margulis, meanwhile, arrived at the conjecture – supported by present-day thought – that, despite differing interpretations, the Gaia hypothesis, instead of being a vision of the Earth as a single, unified organism, actually acknowledges that there are different “jungles” that exist simultaneously, in parallel, and can have a creative and destructive nature; these jungles meet and clash with one another, and every separate unit shapes its own unique environment inside them. Lovelock, on the other hand, tried convincing people that they are, unconsciously, a mere disease of Gaia—whereas now task at hand is to defend and protect Gaia from the bacteria that are human beings. Just as bacteria successfully ruled the Earth for two billion years in the Precambrian era, the Earth is now ruled and directed by human beings. They do it with great recklessness, but it is clear that the future of the Earth depends on human beings in very much the same way it once depended on bacteria.

 

Sabīne Šnē interprets Gaia to be a living being and a woman. She breathes, moves about, sees, listens and communicates. On Gaia, each of the two-legged anthropomorphic products of a utilitarian system look as if they were a mere grain of pollen, a microbe, a bacteria or a virus. The two are cohabiting units, interacting, complementing, and being at odds with one another. Gaia’s visualization in the show is reflected in a series of newly-made works: vinyl prints, printed digital drawings and videos.









Partnere, Parazīte

2022

Personālizstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā

Kuratore: Zane Onckule

Jauktu mediju instalācija (vinila uzlīmes, izdrukāti digitāli zīmējumi, 3D animācijas, skaņa)





Esamības/esības remikss:

Jaunu sistēmu un pasauļu rašanās sākas ar izraušanos no īstas vai iztēlotas tumsas. Olas čaumalas pārplēšana. Lielais sprādziens, kurā no niecīga ultrablīva objekta mazāk kā sekundē izveidojies Visums. Mitoloģiskais tukšums, no kura sengrieķu skatījumā tika uzrakstīta Zemes personifikācija – Gaja, kas radīja vairākus pēcnācējus, to vidū debesis un laiku. Pēc tam nāk gaisma un tumsa, diena un nakts, labais un ļaunais. Cilvēks tika radīts pēc floras un faunas. Dažkārt avotos Zeme ir liels disks, kas peld pasaules jūrā un to apdzīvo dažādas mātes. Latviešu mitoloģijā tās ir Zemes māte, Meža māte, Lauku māte, Jūras māte, Vēju māte, Uguns māte, Piena māte, Veļu māte. Arhaiskajās kosmoloģijās sievietes un augsnes auglība bija pamats dzīvības uzturēšanas nepārtrauktībai, tostarp atgriežoties “mātes zemes” klēpī pie apbedīšanas. Savukārt “jauno laiku” kontekstā viens no mūsdienu zinātnes tēviem – Frānsiss Bēkons – sludināja, ka Zeme ir jāsagrābj un jāatklāj tās noslēpumi. Retorikā izmantotās frāzes tika palienētas no raganu un burvju tiesas prāvām jeb “raganu medībām”. Savukārt 18. gs superpētnieks Aleksandrs fon Humbolts uzskatīja, ka Zeme ir vieta, kur viss ir savstarpēji saistīts un cilvēkiem šajā sistēmā ir tikpat liela loma kā visiem citiem dzīvajiem un nedzīvajiem organismiem.

 

Tuvāk šodienai, 1979. gadā, zinātnieks un rakstnieks Džeims Lavloks (Lovelock) izvirzīja dzīvības teoriju, nosaucot to Gajas vārdā – par “Gajas hipotēzi” jeb “Gajas principu”. Planēta tiek saprasta kā pašregulējošs, episks lielums, kas funkcionē un sniedz dzīvībai piemērotus apstākļus, pateicoties visdažādāko organismu uzvedībai un mijiedarbībai.

 

Lai arī šī New Age periodā dzemdinātā ideja saskārās ar kriticismu, viena no pirmajām ievērojamām zinātniecēm, kura pārņēma Lavloka ideju, bija empīriski motivēta biololoģe un evolūcijas teorētiķe Lina Margula (Margulis).

 

Lavlokam bija zināšanas bakterioloģijā, un viņš redzēja baktērijas kā patogēnus – slimību izraisītājus. Nekad iepriekš viņš nebija domājis par tiem kā ietvaru lieliskai infrastruktūrai, kas ir Zemes uzturēšanas pamatā. Savukārt Margula nonāca pie mūsdienu kontekstā atbalstītas idejas, ka, pretēji daudzām interpretācijām, Gajas hipotēze nav vīzija par Zemi kā vienotu organismu, bet gan priekšstats par paralēli eksistējošiem, vienlaicīgiem, radošiem un ārdošiem “džungļiem”, kuri savstarpēji sastopas un saduras un kuros katra atsevišķā vienība rada savu unikālo vidi.

 

Ja savulaik Lavloks tiecās pārliecināt cilvēkus, ka viņi, paši to neapzinoties, ir tikai Gajas slimība, tagad par uzdevumu var uzskatīt Gajas aizsargāšanu no tiem nieka mikrobiem, kas tiek dēvēti par cilvēkiem. Tāpat kā baktērijas vadīja Zemi divus miljardus gadu, par pirmskembrija laiku sauktā periodā, un vadīja labi, saglabājot to stabilu, tagad Zemi vada un virza cilvēks . Dara to klupdams krizdams, bet skaidrs ir tas, ka Zemes nākotne ir atkarīga no cilvēka tikpat lielā mērā, cik kādreiz tā bija atkarīga no (citām) baktērijām.

 

Sabīnes Šnē interpretācijā Gaja ir dzīva, Gaja ir sieviete. Viņa elpo, kustas, redz, klausās un komunicē. Jebkurš divkājains, ar dvēseli apveltīts utilitāras sistēmas produkts uz tās izskatās kā ziedputeksnis, kā mikrobs, kā baktērija vai kā vīruss – divi lielumi, kas līdzpastāv, savstarpēji mijiedarbojas, papildina un pretnostata viens otru.

 

Gajas vizualizācija izstādē tiek atspoguļota caur jaunradītu darbu sēriju: vinila izdruku, izdrukātu digitālu zīmējumu un videotehnikās.

Built with Berta.me